existimo

See also: existimó

Latin

Alternative forms
  • exīstumō

Etymology

From ex- +‎ aestimō.

Pronunciation

Verb

exīstimō (present infinitive exīstimāre, perfect active exīstimāvī, supine exīstimātum); first conjugation

  1. to think or suppose
    Synonyms: putō, cōgitō, sentiō, arbitror, crēdō, reor
  2. to estimate, judge or consider
    Synonyms: cōnsīderō, reputō, putō, arbitror, iūdicō, cēnseō

Conjugation
   Conjugation of exīstimō (first conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present exīstimō exīstimās exīstimat exīstimāmus exīstimātis exīstimant
imperfect exīstimābam exīstimābās exīstimābat exīstimābāmus exīstimābātis exīstimābant
future exīstimābō exīstimābis exīstimābit exīstimābimus exīstimābitis exīstimābunt
perfect exīstimāvī exīstimāvistī,
exīstimāstī1		 exīstimāvit,
exīstimāt1		 exīstimāvimus,
exīstimāmus1		 exīstimāvistis,
exīstimāstis1		 exīstimāvērunt,
exīstimāvēre,
exīstimārunt1
pluperfect exīstimāveram,
exīstimāram1		 exīstimāverās,
exīstimārās1		 exīstimāverat,
exīstimārat1		 exīstimāverāmus,
exīstimārāmus1		 exīstimāverātis,
exīstimārātis1		 exīstimāverant,
exīstimārant1
future perfect exīstimāverō,
exīstimārō1		 exīstimāveris,
exīstimāris1		 exīstimāverit,
exīstimārit1		 exīstimāverimus,
exīstimārimus1		 exīstimāveritis,
exīstimāritis1		 exīstimāverint,
exīstimārint1
passive present exīstimor exīstimāris,
exīstimāre		 exīstimātur exīstimāmur exīstimāminī exīstimantur
imperfect exīstimābar exīstimābāris,
exīstimābāre		 exīstimābātur exīstimābāmur exīstimābāminī exīstimābantur
future exīstimābor exīstimāberis,
exīstimābere		 exīstimābitur exīstimābimur exīstimābiminī exīstimābuntur
perfect exīstimātus + present active indicative of sum
pluperfect exīstimātus + imperfect active indicative of sum
future perfect exīstimātus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present exīstimem exīstimēs exīstimet exīstimēmus exīstimētis exīstiment
imperfect exīstimārem exīstimārēs exīstimāret exīstimārēmus exīstimārētis exīstimārent
perfect exīstimāverim,
exīstimārim1		 exīstimāverīs,
exīstimārīs1		 exīstimāverit,
exīstimārit1		 exīstimāverīmus,
exīstimārīmus1		 exīstimāverītis,
exīstimārītis1		 exīstimāverint,
exīstimārint1
pluperfect exīstimāvissem,
exīstimāssem1		 exīstimāvissēs,
exīstimāssēs1		 exīstimāvisset,
exīstimāsset1		 exīstimāvissēmus,
exīstimāssēmus1		 exīstimāvissētis,
exīstimāssētis1		 exīstimāvissent,
exīstimāssent1
passive present exīstimer exīstimēris,
exīstimēre		 exīstimētur exīstimēmur exīstimēminī exīstimentur
imperfect exīstimārer exīstimārēris,
exīstimārēre		 exīstimārētur exīstimārēmur exīstimārēminī exīstimārentur
perfect exīstimātus + present active subjunctive of sum
pluperfect exīstimātus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — exīstimā — — exīstimāte —
future — exīstimātō exīstimātō — exīstimātōte exīstimantō
passive present — exīstimāre — — exīstimāminī —
future — exīstimātor exīstimātor — — exīstimantor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives exīstimāre exīstimāvisse,
exīstimāsse1		 exīstimātūrum esse exīstimārī exīstimātum esse exīstimātum īrī
participles exīstimāns — exīstimātūrus — exīstimātus exīstimandus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
exīstimandī exīstimandō exīstimandum exīstimandō exīstimātum exīstimātū

1At least one rare poetic syncopated perfect form is attested.

Derived terms

References
  • “existimo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • “existimo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • existimo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
  • Carl Meißner, Henry William Auden (1894) Latin Phrase-Book‎, London: Macmillan and Co.
    • that is exactly what I think: ita prorsus existimo
    • (ambiguous) a (competent, intelligent, subtle) critic: existimator (doctus, intellegens, acerrimus)

Spanish

Verb

existimo

  1. first-person singular present indicative of existimar
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.