emoneo

Latin

Etymology

From ex- (“out of”) +‎ moneō (“warn, advise”).

Pronunciation

Verb

ēmoneō (present infinitive ēmonēre, perfect active ēmonuī, supine ēmonitum); second conjugation

  1. to admonish, urge, exhort

Conjugation
   Conjugation of ēmoneō (second conjugation)
indicative singular plural
first second third first second third
active present ēmoneō ēmonēs ēmonet ēmonēmus ēmonētis ēmonent
imperfect ēmonēbam ēmonēbās ēmonēbat ēmonēbāmus ēmonēbātis ēmonēbant
future ēmonēbō ēmonēbis ēmonēbit ēmonēbimus ēmonēbitis ēmonēbunt
perfect ēmonuī ēmonuistī ēmonuit ēmonuimus ēmonuistis ēmonuērunt,
ēmonuēre
pluperfect ēmonueram ēmonuerās ēmonuerat ēmonuerāmus ēmonuerātis ēmonuerant
future perfect ēmonuerō ēmonueris ēmonuerit ēmonuerimus ēmonueritis ēmonuerint
passive present ēmoneor ēmonēris,
ēmonēre		 ēmonētur ēmonēmur ēmonēminī ēmonentur
imperfect ēmonēbar ēmonēbāris,
ēmonēbāre		 ēmonēbātur ēmonēbāmur ēmonēbāminī ēmonēbantur
future ēmonēbor ēmonēberis,
ēmonēbere		 ēmonēbitur ēmonēbimur ēmonēbiminī ēmonēbuntur
perfect ēmonitus + present active indicative of sum
pluperfect ēmonitus + imperfect active indicative of sum
future perfect ēmonitus + future active indicative of sum
subjunctive singular plural
first second third first second third
active present ēmoneam ēmoneās ēmoneat ēmoneāmus ēmoneātis ēmoneant
imperfect ēmonērem ēmonērēs ēmonēret ēmonērēmus ēmonērētis ēmonērent
perfect ēmonuerim ēmonuerīs ēmonuerit ēmonuerīmus ēmonuerītis ēmonuerint
pluperfect ēmonuissem ēmonuissēs ēmonuisset ēmonuissēmus ēmonuissētis ēmonuissent
passive present ēmonear ēmoneāris,
ēmoneāre		 ēmoneātur ēmoneāmur ēmoneāminī ēmoneantur
imperfect ēmonērer ēmonērēris,
ēmonērēre		 ēmonērētur ēmonērēmur ēmonērēminī ēmonērentur
perfect ēmonitus + present active subjunctive of sum
pluperfect ēmonitus + imperfect active subjunctive of sum
imperative singular plural
first second third first second third
active present — ēmonē — — ēmonēte —
future — ēmonētō ēmonētō — ēmonētōte ēmonentō
passive present — ēmonēre — — ēmonēminī —
future — ēmonētor ēmonētor — — ēmonentor
non-finite forms active passive
present perfect future present perfect future
infinitives ēmonēre ēmonuisse ēmonitūrum esse ēmonērī ēmonitum esse ēmonitum īrī
participles ēmonēns — ēmonitūrus — ēmonitus ēmonendus
verbal nouns gerund supine
genitive dative accusative ablative accusative ablative
ēmonendī ēmonendō ēmonendum ēmonendō ēmonitum ēmonitū

References
  • “emoneo”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
  • “emoneo”, in Charlton T. Lewis (1891) An Elementary Latin Dictionary, New York: Harper & Brothers
  • emoneo in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.
  • emoneo in Ramminger, Johann (2016 July 16 (last accessed)) Neulateinische Wortliste: Ein Wörterbuch des Lateinischen von Petrarca bis 1700‎, pre-publication website, 2005-2016
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.