consuetudinarius

Latin

From cōnsuētūdō (“custom, habit”) +‎ -ārius (“-ary”, adjectival suffix).

(Classical) IPA^(key): /kon.su̯eː.tuː.diˈnaː.ri.us/, [kõːs̠u̯eːt̪uːd̪ɪˈnäːriʊs̠]

(modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /kon.swe.tu.diˈna.ri.us/, [konswet̪ud̪iˈnäːrius]

cōnsuētūdinārius (feminine cōnsuētūdināria, neuter cōnsuētūdinārium, adverb cōnsuētūdināriē); first/second-declension adjective (Late Latin)

customary, ordinary, usual
- c. 430 CE – c. 489 CE, Sidonius Apollinaris, Letters 7.11.1
- 400 CE – 470 CE, Salvian, On the Government of God 6

First/second-declension adjective.

Case / Gender	Masculine	Feminine	Neuter	Masculine	Feminine	Neuter
Number	Singular			Plural
Nominative	cōnsuētūdinārius	cōnsuētūdināria	cōnsuētūdinārium	cōnsuētūdināriī	cōnsuētūdināriae	cōnsuētūdināria
Genitive	cōnsuētūdināriī	cōnsuētūdināriae	cōnsuētūdināriī	cōnsuētūdināriōrum	cōnsuētūdināriārum	cōnsuētūdināriōrum
Dative	cōnsuētūdināriō	cōnsuētūdināriae	cōnsuētūdināriō	cōnsuētūdināriīs
Accusative	cōnsuētūdinārium	cōnsuētūdināriam	cōnsuētūdinārium	cōnsuētūdināriōs	cōnsuētūdināriās	cōnsuētūdināria
Ablative	cōnsuētūdināriō	cōnsuētūdināriā	cōnsuētūdināriō	cōnsuētūdināriīs
Vocative	cōnsuētūdinārie	cōnsuētūdināria	cōnsuētūdinārium	cōnsuētūdināriī	cōnsuētūdināriae	cōnsuētūdināria

“consuetudinarius”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press

This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.