lietvārds

From lieta (“thing, object”) +‎ vārds (“word”), a calque of German Dingwort coined by Juris Neikens in 1850 as lietu-vārds; after some variation (A. Stērste had lietas vārds in 1879, and also K. Mīlenbahs in 1895), J. Pārstrauts suggested the form lietvārds in 1881, which eventually became accepted as standard in the 1940s.[1]

• IPA^(key): [lìɛtvàːɾds]

lietvārds m (1st declension)

1. (grammar) noun (a word used to refer to an entity, concept or idea)

   lietvārds daudzskaitļa formā ― a noun in the plural form

   lietvārdu celmi ― noun stems

   lietvārda dzimte ― noun gender

   lietvārda deklinācijas ― noun declensions

• substantīvs

(parts of speech) runas daļas; īpašības vārds / adjektīvs, apstākļa vārds / adverbs, artikuls, saiklis / konjunkcija, izsauksmes vārds / interjekcija, lietvārds / substantīvs, skaitļa vārds / numerālis, partikula, prievārds / prepozīcija, vietniekvārds / pronomens, darbības vārds / verbs ^{(Category: lv:Parts of speech)}