divaricatus
Latin
Etymology
Perfect passive participle of dīvāricō.
Participle
dīvāricātus m (feminine dīvāricāta, neuter dīvāricātum); first/second declension
Inflection
First/second declension.
| Number | Singular | Plural | |||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
| Case / Gender | Masculine | Feminine | Neuter | Masculine | Feminine | Neuter | |
| Nominative | dīvāricātus | dīvāricāta | dīvāricātum | dīvāricātī | dīvāricātae | dīvāricāta | |
| Genitive | dīvāricātī | dīvāricātae | dīvāricātī | dīvāricātōrum | dīvāricātārum | dīvāricātōrum | |
| Dative | dīvāricātō | dīvāricātō | dīvāricātīs | ||||
| Accusative | dīvāricātum | dīvāricātam | dīvāricātum | dīvāricātōs | dīvāricātās | dīvāricāta | |
| Ablative | dīvāricātō | dīvāricātā | dīvāricātō | dīvāricātīs | |||
| Vocative | dīvāricāte | dīvāricāta | dīvāricātum | dīvāricātī | dīvāricātae | dīvāricāta | |
This article is issued from Wiktionary. The text is licensed under Creative Commons - Attribution - Sharealike. Additional terms may apply for the media files.